a b c d e f g h i j k l m n o p q r s t u v w x y z 0 1 2 3 4 5 6 7 8 9 #

letra de kedas - ipstens kūns

mana stāsta sākums nemaz nebija īsti grūts
vienīgās problēmas bija plēsti šķīvji un krūzes
mammas man vilka vestes, bet netiku to lūdzis
tas vēlāk likās kā restes, lai gan bija loga rūtis
nostaļģijā slīkstot, sirds bieži dodas tur būt
bet dzīve reizums dara pa savam un soda tā mūs
saknes m-n-s nervus no vara ēd kā rūsa, bet
ja neizraušos, par vecu lūzni es šeit kļūšu
es bēgu no atbildības, bet, kad bija drūmākas dienas
tad biju kā kolba, kurā viegli stūmās vielas
katrs kāsis ar robežām katru dienu tuvāk tiekas
un jaunam esot, pārrobežas krutākas liekas
mani brīdināja ne edgara kraukļi,bet gan žagatas
kad apšaubāmas vielas pildīja manas kabatas
uz tādas drūmas takas katram solim pieder lamatas
un tālu tiek tik tie, kuri tās apiet pamanas
pa to ceļu ilgi dūru šķībi kā atliektas adatas
nemanot māņus kā bērni saulgriežu aktieru kamanas
aiz restes plānoju izeju kā maikls no panamas
nodzēsu. atspulgs smaidīja un ar mani salaba tas
bet šķiet šī dzīve man piešķīra arodu jau dzemdē
jo jau atkal kā kapracis es sevi atradu bedrē
vieta, ko mīlēju un augu lika man zaudēt saprātu
vienu rītu es atskārtu, ka vairs nekas nav kā agrāk
vectēvs auksto sirdi vēsi sāka ar šņabi sildīt, un
tādi skati manas vēnas ar stresu gardi pildīja
bailes un sāpes sirdī kā tajā iedzīta nagla, un
dzīve, kura spiež pie zemes, jo raksturā smaga
tik daudz sūdu virs manis kā dievs taisītu klizmu
tādas nedienas maina skatījumu kā mainītu prizmu
varbūt, ka mans stāsts uz gada drāmu nepretendē
bet mani saplēstie šūzi to tieši tādu reprezentē

pagalms toreiz lielāks bija un sētā baptistu bērni
kā mana, tā viņu ģimene klasiska – bez tēva
smēķu smaka un melleņu siera kūka atmiņā atsauc
to reto reizi, kad viņš aizņemtā autiņā atbrauca
stundām makšķerējām pie mana rajona dīķa
ja jautāju pēc darbarīka, man atbildēja: “tu drīksti!”
“pievelc īkšķi tuvāk dūrei, tā daudz mazāk sāp.”
vakarā kā kauties labāk māca un mācījos labprāt
uzsūcu katru gudrību no vīra, kuru dzīve skādēja
viņš man līdzās varēja tikai īsu brīdi stāvēt
bildēs lūkoju vecu žiguli un dārdedžu krāsu balonus
nekas šiks, bet žikam tomēr brūns ādas salons
auto kapots, pušķos ietīts, un tikko no baznīcas
pēc kristībām, baltā deķī iepīts, raud pēc barības
mazs zēns, kura galviņu omīte stutēt raug un palīdz
tas bija sen, tur mūsu dzīves vēl nebija dalītas
atšņorētas, netīrās šņores, kaut kur pazolē sūce
padomju aizkaru ēna un pie sirds atrodas brūce
kalnu takas, lai gan mūsu robežās vieni pauguri
stress, kas manam mieram sķērsot liek kautuvi
ar paceltu galvu kā debesu lūdzējiem un ar ticību
kas stiprāka par titānu kā kronu un es izlīdu
ar apaviem, kas ūdens mitrumu zin labāk par izīdu
un ar nerviem, kuru mēles gali mīl skart ricīnu
par spīti paša raktajām bedrēm, par spīti dūrēm
kas nenogāza zemē un velniem, kas nenonāca ellē
par spīti saknēm, aiz kurām ķērās caurās pazoles
par spīti stresa blaknēm, kas dauzās pie palodzes
uzspļauju gravitācijai, tās likumus dedzinot sārtā
aizsiešu apavus un, taku nezinot, iešu tālāk
ar somu, mūziku, kompasu un ko gardu bleķa kārbā
radot jaunu stāstu, lai gan vecie šūži smagu valkā

- ipstens kuns

letras aleatórias

MAIS ACESSADOS